Narkotikas, lai kā arī to negribētos atzīt, ir pārņēmušas lielu daļu sabiedrības. Tā ir liela problēma, kura ar katru nākamo injekcijas devu dara sevi stiprāku. Lieto daudzi –vīrieši, sievietes, bet ja to dara bērni....
Kā jau katru darba dienas vakaru braucu mājās no darba, maršrutā Rīga – Tukums.
Ejot uz savu peronu, pamanīju maza auguma meitenīti, kas plānās drēbītēs tup pie ieejas durvīm. Likās savādi – ko tik maza meitenīte dara viena tik vēlā vakarā, stacijā, kur gan jau visi ir pārliecinājušies par „drošību”. Piegāju tuvāk klāt un pamanīju trīcošajā rokā nelielu šļirci, kuras adata jau slīdēja rokas vēnā. Apstulbu, jo bieži negadās redzēt tik mazu meiteni bojājam sev dzīvi. Kad viņa pamanīja mani pienākam, viņa nebūt neskrēja bailēs prom, par izdarīto, gluži pretēji – skatījās uz mani ar pavisam vienaldzīgu un bālu seju. Viņa nesaprata, kas ar viņu notiek un kur viņa atrodas. Pilnīgā narkotiku reibumā.....
Es nesaprotu, kas liek bojāt tik mazam bērnam dzīvi? Un kas vispār notiek Latvijā, ja trīspadsmit gadīgam bērnam ir tik brīva iespēja tikt pie narkotikām.
